Ka ziņo http://www.building.lv, Eiropas Savienības lielā atkarība no Krievijas dabas gāzes jau ilgāku laiku liek tās amatpersonām arvien nopietnāk domāt par alternatīvā kurināmā izmantošanas iespējām. Taču, par spīti amatpersonu retorikai, energouzņēmumi necenšas strauji pāriet uz šķeldas vai biomasas kurināmo. Kādi ir alternatīvo kurināmo izmantošanas plusi un mīnusi, intervijā BBS stāsta Rīgas siltumapgādes uzņēmuma “Rīgas siltums” (RS) valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs.
– Vai RS neplāno arvien vairāk pāriet uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu, dažādojot savus enerģijas avotus?
– Jāņem vērā, ka patlaban Rīgā ir trīs modernas koģenerācijas stacijas. Pirmkārt, tas ir modernizētais TEC-2, otrkārt, TEC-1 un, treškārt, siltumcentrāle “Imanta” Pārdaugavā. Šajās stacijās 90% siltuma Rīgā tiek saražoti no gāzes koģenerācijas ciklā. Tādējādi ikvienam, kas vēlētos aizvietot šo siltumu ar kaut kādu negāzes siltumu, piemēram, oglēm, mazutu, koksni un kūdru, būtu jākonkurē ar izmaksām, kas rodas, ražojot siltumenerģiju no gāzes.
Atbildi uz šo jautājumu dod ekonomiskā situācija. Neviens no alternatīvajiem kurināmā veidiem nevar konkurēt ar gāzi. Ja tā būtu, jau sen tos izmantotu. Vēl joprojām Rīgā ir desmitiem veco rūpnīcu katlumāju, kas varētu būt labs placdarms siltuma un elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus, bet nekas nenotiek! Arī mūsu analīze rāda, ka, izmantojot alternatīvo kurināmo, nekādu būtisku ietaupījumu nav iespējams panākt, jo alternatīvā kurināmā sadedzināšanas tehnoloģijas atšķirībā no gāzes ir dārgākas.
Piemēram, mazuta sadedzināšanas tehnoloģijas ir dārgākas, jo tā sadedzināšanas procesā rodas dažādi kaitīgie izmeši. Mazuta apkures katliem ir jāveic ikgadējā tīrīšana, jo mazuts satur sēru un citus savienojumus, kas oksidējoties nosēžas uz skursteņa sienām un metālu katlu darbīgajām virsmām. Savukārt šķeldas sadedzināšanas procesā ir nepieciešams daudz dažādu kustīgo detaļu – elektromotori šķeldas transportēšanai un telferi. Šķeldas gabali sprūst iekšā transportieru lentēs un bojā tās, savukārt šķeldas katlā esošie kustīgie čuguna ārdi pie pārāk mitras vai pārāk sausas šķeldas izmantošanas vienkārši sadeg, līdz ar to šīs detaļas ir jāmaina. Šie darbi rada dažādas papildu izmaksas, sadārdzinot šī kurināmā izmantošanu.
Enerģētiskā šķelda kā kurināmais ir lēts – mēs to iepērkam par sešiem latiem beramkubikmetrā. Taču tā sadedzināšanas procesā rodas lieli ekspluatācijas izdevumi. Arī mēs vienā no siltumcentrālēm izmantojam Zviedrijā ražotu šķeldas priekškurtuvi. Mēs to ekspluatējam jau 10 gadu. Tai ir septiņu megavatu siltuma jauda, savukārt aiz šī katla ir 600 kilovatu tvaika elektrības turbīna. Tādējādi mums ir pietiekami liela pieredze šķeldas izmantošanā.
Labs placdarms alternatīvā kurināmā katlumājām varētu būt tur, kur nav pieejams “Latvenergo” apgādātais siltumenerģijas tīkls Daugavas labajā krastā un siltumcentrāles “Imanta” apgādātais siltumtīkls Daugavas kreisajā krastā. Šāda stacija mums jau ir Daugavgrīvā, mūsu uzņēmums to plāno būvēt arī Ziepniekkalnā.
Vēl šādu staciju iespējams izveidot Vecmīlgrāvī, jo Daugavgrīvā šāda katlumāja mums jau ir. Iespējams, ka Vecmīlgrāvī šādu šķeldas iekārtu mēs arī uzbūvēsim, taču galvenā izšķiršanās ir par to – būvēt vienkārši ūdens sildāmo katlu vai celt koģenerācijas staciju. Ja mēs izvēlētos Vecmīlgrāvī attīstīt koģenerācijas staciju atbilstoši elektrības pieslēguma tehniskajiem noteikumiem, mums par saviem līdzekļiem no tās līdz Vecmīlgrāvja tiltam vajadzētu vilkt 6,5 kilometru garu augstsprieguma kabeli. Tas šo projektu dara ekonomiski neizdevīgu.
– Vai tas nozīmē, ka RS varētu atteikties no koģenerācijas tipa stacijas izbūves Vecmīlgrāvī?
– Tas mums ir jāvērtē.
Vasarā mazās koģenerācijas stacijas strādā neizdevīgā režīmā. Pašlaik mums ir mazā gāzes koģenerācijas stacija ar gāzes iekšdedzes dzinēju Viestura prospektā 20 un mazā šķeldas koģenerācijas stacija Daugavgrīvā, Lēpju ielā. To lielākā problēma ir vasaras nakts siltumslodze. Vairāku gadu garumā mēs esam secinājuši, ka jūlijā un augustā mazās koģenerācijas stacijas vispār nevar darbināt, jo siltumslodze naktīs samazinās tik ļoti, ka saražoto siltumu nav kur likt. Mazs siltuma patēriņš vasarās ir arī dienas laikā, tādēļ darbināt iekārtas un saražot nevis pusmegavatu, bet 0,1 megavatu elektrības nav izdevīgi.
– Vai pēc jūsu teiktā iznāk, ka nav seguma politiķu aicinājumiem arvien vairāk izmantot atjaunojamos energoresursus?
– Es piekrītu, ka mums ir jāpievēršas atjaunojamo energoresursu izmantošanai, jo tas ir zināms neatkarības un nākamo paaudžu enerģētiskās drošības jautājums. Tie, kuri būs pionieri šo tehnoloģiju izmantošanā, dzīvos daudz labāk nekā tās valstis, kas būs pieradušas grābt energoresursus no zemes dzīlēm tik daudz, cik vien iespējams.
Pašlaik atjaunojamo energoresursu izmantošanai aktīvi ir pievērsusies Dānija. Tur enerģijas ieguvei dedzina visu ko. Koksnes tur ir maz, tādēļ viņi dedzina salmus. Tur pat ir viena sala, kas pārtiek tikai no atjaunojamajiem resursiem – vēja, saules enerģijas, kā arī biomasas. Turklāt Dānijas valdības politika ir vērsta uz to, lai cilvēki maksimāli investētu savus līdzekļus atjaunojamo energoresursu tehnoloģijās un nebūtu jāpērk fosilie resursi ārpus valsts. Šādu virzību atbalsta arī Zviedrijas valdība. Ne velti no Latvijas uz Zviedriju tiek vesta šķelda. Arī šīs valsts [Zviedrijas] nodokļu politika ir vērsta par labu atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Piemēram, ja kā kurināmais tiek izmantota gāze vai dīzeļdegviela, par to ir jāmaksā nodoklis, bet, ja par kurināmo tiek izmantoti atjaunojamie resursi, šāds nodoklis nav jāmaksā. Tādējādi, ja dīzeļdegviela ir pat sākotnēji lētāka, tās izmantotājam valstij jāmaksā tik liels nodoklis, ka šo energoresursu vairs neatmaksājas izmantot.
– Vai arī Latvijā vajadzētu ieviest šādu nodokli, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu, piemēram, šķeldas, izmantošanu?
– Es gribētu teikt, ka mūsu valsts energopolitikai ir jābūt ilgtermiņa politikai. Patlaban arī ES izmešu kvotu politika ir ļoti tuvredzīga. Tā nav ilgtermiņa politika. Mēs bijām Briselē, kur uzstājās viņu vides aktīvisti ar savu redzējumu, kā būtu jāveido procedūras nākamajā kvotēšanas periodā no 2013. līdz 2018.gadam. Mums gan liekas, ka šāda politika ir jāveido ilgākam laikam un periodam ir jābūt garākam.
Tikai dēļ tā, ka šajā jautājumā joprojām nav rasts ilgtermiņa risinājums, kāds Austrijas metalurģijas kombināts dabūja apturēt savu investīciju projektu. Iemesls bija vienkāršs – ES nevar skaidri pateikt, kādos energoresursos ir jāiegulda ilgtermiņā. Savukārt šī kombināta attīstībā ieguldījumi tiek veikti ar nodomu to darbināt vismaz 30 gadu termiņā. Taču, ja nav zināms, kādi energoresursi šajā laikā tiks noteikti par prioritāriem, uzņēmēji nezina, vai viņu pašreizējie ieguldījumi maz atmaksāsies.
Taču, kas attiecas uz jautājumu, vai Latvijā vajag veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, atbilde ir – jā vajag. Taču, lai to izdarītu, ir nepieciešama ilgtermiņa politika. Šajā gadījumā arī nevajag domāt, ka uzreiz ir jātaisa ciet patlaban strādājošās fosilā kurināmā siltumenerģijas un elektroenerģijas ražotnes. To rekonstrukcijā un modernizācijā tomēr tika ieguldīti lieli līdzekļi, kas no sākuma ir jāatpelna.
Transformācijai no gāzes uz cita kurināmā izmantošanu ir jānotiek lēni un pārdomāti, turklāt šai transformācijai ir jābūt izplānotai ilgtermiņā.
– Vai līdz ar krīzi būvniecības nozarē ir samazinājušās RS infrastruktūras objektu izbūves izmaksas?
– Jā, mūsu izsludināto celtniecības montāžas darbu konkursu reuzltāti rāda, ka celtniecības darbu izmaksas šogad ir krietni zemākas nekā sākotnēji tika gaidīts. Patlaban no mūsu prognozētajām izmaksām tās atšķiras par 10 līdz 50%. Tas liek domāt, ka būvniekiem neklājas viegli un nav daudz klientu.
– Vai ir novērots, ka būvnieku vidū saasinās konkurence?
– Jāsaka, ka cauruļvadu būvniecība ir pietiekami specifiska nozare, un pašlaik nav daudz kompāniju, kas ar to nodarbotos. Taču domājams, ka zināmi cenu dempinga elementi parādīsies arī šo kompāniju savstarpējā konkurencē.
Te gan jāatceras, ka ne kura katra kompānija var strādāt šajā nozarē, jo runa ir par siltumapgādes drošību. Būvkompānija nevar vienkārši aizsūtīt savus darbiniekus uz metināšanas kursiem un paziņot, ka tagad tā var sniegt pakalpojumus siltuma uzņēmumiem. Šo kompāniju darbam tomēr ir jāatbilst zināmiem kvalitātes standartiem.
– Kā patlaban vērtējama siltumtrašu būvētāju darba kvalitāte?
– Jāsaka, ka tā ir gājusi uz augšu, turklāt īpaši uzlabojusies darbu kvalitāte, kas saistās ar remontdarbu seku likvidāciju un teritorijas uzkopšanu pēc darbu pabeigšanas.
– Kā pašlaik kopumā vērtējams RS siltumtrašu tehniskais stāvoklis?
– Var vēlēties, lai tas būtu vēl labāks, taču jāsaka, ka patlaban siltumtrašu stāvoklis ir apmierinošs. Mūsu uzņēmums vasarās regulāri veic siltumtrašu hidrauliskās pārbaudes, palielinot caurulēs spiedienu par 25% virs darba spiediena, lai atrastu vājās vietas, kurās nākotnē varētu būt plīsumi. Šo pārbaužu laikā neizturīgākie posmi pārplīst, un mēs tos uzreiz nomainām, lai šādas avārijas negadītos ziemā.
Pēdējo 12 gadu laikā mums ir izdevies samazināt siltuma zudumus par 2,5 reizēm, un šobrīd vidējais siltuma zudums ir tikai 13%.
– Ar kādu apgrozījumu un peļņu RS šogad pabeigs savu finanšu gadu?
– Apgrozījums varētu būt aptuveni 100 miljonu latu robežās, bet peļņa varētu būt aptuveni 1,5 līdz 2 miljonu latu apjomā.
KLASIFIKATORS PUBLISKAJIEM IEPIRKUMIEM 